latvia logo

PEFC Latvijas Padome

Skatupunktā: Meža sertifikācija ilgtspējības vietā nodrošina apmulsumu

Nov 03 2016
Latvijā mēs bieži vien ņemam piemēru no Ziemeļvalstu pieredzes un labās prakses. Pārskatot Somijas Meža asociācijas mājaslapu, iekrita acīs visai interesants raksts, kas ziņo par meža sertifikāciju, tās vēsturi, konkurentiem un to salīdzinājumu, kā arī to vai dažādās valstīs tiek dažādi izprasta ilgtspējība. Raksts tapis, pateicoties tam, ka šobrīd  Somijā, līdzīgi kā Latvijā, tiek veidots nacionālais FSC standarts, kas, cik noprotams, iepriekš nav bijis izstrādāts. Zemāk piedāvāju Pentti Linnamaa pētījumu, tulkotu latviešu valodā. Ar raksta oriģinālu variet iepazīties Somijas meža asociācijas mājaslapā www.smy.fi / PEFC Latvijas Padome valdes loceklis M. Ailts /
 

 

Skatupunktā: Meža sertifikācija ilgtspējības vietā nodrošina apmulsumu

 
Vai tiešām nav pienācis īstais brīdis, lai atklātu patiesību par “Imperatora drēbēm*” kā rezultātā patērētāji paši varētu izdarīt izvēli par patiesu ilgtspēju mežā? 
 

Grafiks

 1. att. PEFC meža sertifikācijas audits privātā, ģimenes īpašumā Rovaniemi, Somijā. Photo Krista Kimmo
 
Meža sertifikācijas pirmsākumi meklējami 20 gs. 90-jos gados tropiskajos mežos kā WWF (Pasaules Dabas fonda) iniciatīva. Iniciatīvas mērķis bija apturēt tropisko lietus mežu iznīcināšanu, ko nebija iespējams apturēt ar normatīvajiem aktiem un politikas instrumentu pielietošanu.
 
Meža sertifikācija tika veidota kā tirgus orientēts efektīvs līdzeklis, lai atrisinātu lietus mežu problēmu. Šobrīd tā ir izplatījusies pa visu pasauli un ir viens no būtiskākajiem  elementiem starptautiskajā meža politikā un centienos attīstīt ilgtspējīgu mežsaimniecību.
 
Šobrīd līderos izvirzījušās divas starptautiskas meža sertifikācijas sistēmas: FSC (Mežu uzraudzības Padome), ko izveidojis WWF; un PEFC (Meža sertifikācijas sistēmu novērtēšanas programma) ko izveidojušas Eiropas meža īpašnieku organizācijas. PEFC tika radīts tādēļ, ka FSC ir izveidots tropu plantācijām, savukārt, tas nerisina maza mēroga meža īpašumu problēmas. 
 
Kopš tā laika abas sertifikācijas sistēmas ir ievērojami attīstījušās un šobrīd tiek lietotas visos kontinentos. Piemēram, Zviedrijā, abas mežu sertifikācijas sistēmas ir līdzvērtīgās pozīcijā, jo aptver ļoti līdzīgu sertificēto mežu platību. Savukārt, Somijā aptuveni 90 % komerciāli nozīmīgo mežu ir sertificēti pēc PEFC, bet tikai 6 % pēc FSC. 
 
Kādēļ ir tik plaša mēroga atšķirības starp abām valstīm? Vai tas nozīmē, ka Somijas mežsaimniecību varētu nosaukt par ne-ilgtspējīgu? 
Varbūt ieinteresētās puses pat nav ieinteresētas mežsaimniecībā? 
 
Kaimiņvalstīs ir dažādi kritēriji
 
Abas sertifikācijas sistēmas ir balstītas uz starptautiskiem kritērijiem, ko definējušas jumta organizācijas, savukārt kritēriji ir pielāgoti nacionālajā līmenī, ievērojot vietējos apstākļus. 
 
Tomēr, tā rezultātā standartos ir pamanāmas nozīmīgas atšķirības starp dažādām valstīm. Neskatoties uz faktu, ka nacionālo sertifikāciju atzīst viena un tā pati jumta organizācija, divi dažādi sertifikāti nebūt nenozīmē, ka ilgtspējība tiek panākta vienā un tajā pašā ceļā pat tad, ja tās ir kaimiņvalstis vai arī valstis ar līdzīgu veģetācijas zonu. 
 
Šīs atšķirības var viegli pamanīt pārskatot publiski pieejamos PEFC un FSC standartus. Somijas FSC standarts nosaka, ka, piemēram, 10 % no visas apsaimniekotās platības jābūt aizsargātām, Zviedrijā šī kritērija vērtība ir 5 %, savukārt Krievijas standartā tāda nosacījuma vispār nav. Ja skatāmies uz PEFC sertifikāciju, arī ir pamanāmas atšķirības - Zviedrijā un Norvēģijā platībai, kur tiek veicināta bioloģiskā daudzveidība, jābūt vismaz 5 %, savukārt, Somijā šis kritērijs nav ietverts. 
 
Tāpat ģenerālais uzstādījums, ka FSC ir videi draudzīgāks salīdzinājumā ar PEFC, arī ir apšaubāms. Piemēram, Somijas PEFC standarts nosaka, ka visa atmirusī koksne, kas caurmērā pārsniedz 20 cm, ir saudzējama (atstājama mežā), savukārt, Krievijas FSC standartā atmirušo koku caurmērs, kas atstājami mežā, sākas no 30-40 cm. Tas nozīmē to, ka pēc Krievijas FSC standarta prasībām, atmirusī koksne bioloģiskās daudzveidības veicināšanai mežos būs mazākos apmēros kā Somijā. 
 
Realitāte neatbilst teorijai
 
Katrs tirgus dalībnieks meža sertifikāciju uztver savādāk. Patērētāja izpratnē tā ir ilgtspējīgas mežsaimniecības atbalstīšana, savukārt nozarei tas nozīmē apliecināt ilgtspējību tirgū, bet meža īpašnieks to uztver kā meža apsaimniekošanas vadlīnijas, lai rastu pieeju tirgum. 
Realitāte ir savādāka. Patērētāji pārsvarā izdara izvēli balstoties uz politisko skatījumu un ticību kamēr industrija ir ieinteresēta radīt lielāku pieprasījumu, savukārt meža īpašnieks mēģina atrast balansu starp izmaksām, ko rada patērētāja pieprasījums un iespējamā pievienotā vērtība iekļūstot tirgū. 
 
Galu galā meža sertifikācija ir stāsts par zīmolu. Patērētāju acīs, kas ņem vērā ekoloģisko ilgtspējību, izveidotu pateicoties WWF un atbalstītu no vides organizāciju puses, FSC visticamāk izrādīsies spēcīgāka un uzticamāka kā PEFC, ko ir dibinājuši meža īpašnieki. 
Tāpat vides organizācijām komunikācijā par meža sertifikāciju veicas daudz labāk kā meža nozarei. Taču šeit, tāpat kā visos citos gadījumos, atpazīstams zīmols ne vienmēr nozīmē augstu kvalitāti. 
 
Meža sertifikācijai būtu jābūt ilgtspējības garantijai. Tomēr, arī ar dažādiem standartiem pat starp kaimiņvalstīm, rezultātā tāpat ir lielāks pieprasījums pēc zīmola ar labāku reputāciju ilgtspējības ziņā nekā zīmolam, kas to tiešām nodrošina arī realitātē. 
2014. gadā puse no visiem FSC sertificētajiem mežiem ir boreālie meži, savukārt no tiem 37 % atradās tieši Krievijā. Ja Kanādai nebūtu FSC sertifikācijas, tad Krievijas ieguldījums būtu nevis 37 %, bet gan 75 %. 
 
Ņemot vērā kritiku, kas veltīta Krievijas mežsaimniecībai un tās nozares speciālistiem, tāpat arī vides organizācijām, ir nopietns pamats apšaubīt šī zīmola ilgtspējības atbilstību. Tāpat ir vērts uzdot jautājumu, cik daudz koksnes šādā veidā ir ieguvusi zīmolu pasaules tirgū, lai apmierinātu ar labiem nodomiem vadītu patērētāju pieprasījumu. 
 
Atstāti novārtā pašu radītā izrādē
 
Kādēļ FSC Zviedrijā ir tik ļoti pieprasīts no mežsaimnieku puses salīdzinājumā ar Somiju? Iemesls varētu būt tāds, ka Zviedrijā mežsaimniecība ir daudz ilgtspējīgāka. 
 
Bet varbūt skaidrojums saistāms ar tās attīstības vēsturi. Zviedrijā, attīstoties meža sertifikācijai, vides organizācijas deva meža nozarei daudz lielāku lomu kā tas bija Somijas gadījumā. 
 
Darbs pie Somijas nacionālā standarta izveides ir sācies tikai tagad. Šobrīd tiek meklēts konsenss starp ieinteresētajām pusēm. 
 
Tāpat šis ir īstais brīdis publiskajām debatēm par šo jautājumu. Šī brīža situācija nav laba nedz no patērētāju skatu punkta, nedz arī no meža īpašnieku puses. Kādēļ? Abas šīs ieinteresētās puses ir atstātas novārtā, jo vides un nevalstiskajās organizācijas spiedoši nospiež to vajadzības, koncentrējoties tikai un vienīgi uz savu sistēmu attīstību, atstājot novārtā tiešām to, kas ir būtisks. 
 
Pāri visam, meža sertifikācijai patērētāju acīs būtu jābūt autoratīvai un ilgtspējību palielinošai – šobrīd mēs esam tālu no tā. 
Tāpat par īpaši problemātisku uzskatāms fakts, ka gala patērētājam nav zināma produkta izcelsmes valsts. Tā vietā patērētājam jāuzticas izsludinātajai vispārējai meža aizsardzībai. 
 
Šis ir īstais laiks atklāt patiesību par “imperatora drēbēm”, kā rezultātā patērētājiem būtu iespēja izdarīt izvēli par labu patiesai ilgtspējai.
 
 
 
Raksta avots:  http://www.smy.fi/en/artikkeli/point-of-view-forest-certification-ensures-confusion-instead-of-sustainability/